Pats svarīgākais priekšnoteikums, lai augsne saglabātu pietiekamu mitrumu, ir liels organiskās vielas daudzums tajā. Otrs svarīgs ūdens taupīšanas pasākums ir tā iztvaikošanas ierobežošana. Visātrāk un intensīvāk ūdens iztvaiko no kailas augsnes - gan tāpēc, ka tā ir tumša un vairāk uzsilst, gan tāpēc, ka kailā augsnē pārkarst augu saknes un tāpēc notiek pastiprināta ūdens iztvaikošana caur lapām.

Ja dārzs ir kaut nelielā slīpumā, tad dobes ir vēlams veidot paaugstuma līknēm jeb horizontālēm, tādā veidā aizkavējot ūdens aizplūšanu. Lai pavisam vienkārši dabā iezīmētu horizontāles, izmanto trijstūri (skatīt zīmējumā). 

Dobes sākumpunktā iesprauž mietiņu un atbalsta vienu trijstūra kāju, tad otru pārvieto, līdz svērtenis nostājas pret atzīmi ''nulle'', un iesprauž mietiņu pie otras kājas. Ar pirmo kāju veic jaunu soli, līdz svērtenis atkal nostājas pret atzīmi ''nulle'', tā turpina, līdz dobe ir nosprausta. Savienojot iezīmētos punktus, iegūstam horizontāli. Pa šo līniju veidojam dobi, kura parasti ir līkumota, bet tās virsma ir vienā līmenī, tāpēc ūdens no tās neaizplūst. Šādi pārbaudot savu dārzu, sapratīsiet, ka gluži horizontālu vietu nav.

Pirms dobēm, augļu kokiem un krūmiem var veidot padziļinājumus kā seklus grāvīšus, kuri nobremzē ūdens plūsmu un ļauj tam iesūkties augsnē. Arī padziļinājumus veido pa horizontālēm. Augsnē, kurā ir pietiekami daudz organisko vielu, šādi uzkrājas ūdens uz leju no grāvīša. Mulčas uzklāšana aizkavē ūdens iztvaikošanu.

Trešais ūdens uzkrāšanas veids ir lietus ūdens savākšana. Tas ir bez maksas un ļauj neizmantot fosilo ūdeni laistīšanai.