Pirms dažiem gadiem nopirku augsni stādiem, kurā viss sadīga, attīstījās pāris lapiņas un augu augšana pilnībā apstājās. Glābšanas mēģinājumi nevainagojās panākumiem. Tas lika aizdomāties par neveiksmes cēloņiem un meklēt risinājumu.
Pirktā augsne ir pilnībā nedzīva un tiek apstrādāta lai tajā nebūtu dīgtspējīgu nezāļu sēklu. Iespējams, ka manis pirktajā substrātā bija saglabājies kāds no apstrādē pielietotajiem līdzekļiem. Diemžēl arī kaimiņienei atvedu šo pašu augsni, un rezultāts bija identisks. Sapratu, ka vislabāk sēt un stādiņus audzēt tajā pašā augsnē, kurā tie tiks pārstādīti, jo tas radīs mazāku stresu augam iestādot to dārzā un jau no “bērna kājas” blakus būs draugi-augsnes mikroorganismi. Tā nu rudenī sagādāju augsni no meža malas(sēņu hīfas un sporas), vairākus gadus mulčētas dobes(dažādi augsnes mikroorganismi) un apciemoju kurmīša kungu dīķmalā, lai sajaucot izveidotu savu stādu augsni. Nākošajā pavasarī stādi izauga bez problēmām. Šādi audzējot augi ir veseli un stipri, jo augsnes mikroorganismi gādā, lai tie būtu aizsargāti no slimībām un nepietrūktu barības vielu.
Ko darīt, ja tādu iespēju nav? Zinot, ka augsnes dabīgas auglības pamats ir dzīvības daudzums tajā, jāpadomā, kā šo dzīvību augsnē atjaunot ar dažādiem mikroorganismu preperātiem. Īpaši svarīgi tas ir auga “bērnībā” un tad, ja augsne līdz šim tikusi konvenciāli apsaimniekota. Esmu izmēģinājusi Latvijā ražoto “Biomiks”, “Vitmīnu” un ”Trihodermīnu”. “Biomiksu” jaucu klāt arī stādiem paredzētajai augsnei vai ieberu stādāmajā bedrītē, jo tā sastāvā ir trihodermas sēne, kura iznīcina dažādus augu slimību ierosinātājus. Svarīgi man šķiet arī tas, ka šo “augu mēslošanas” līdzekļu ražošanā izmanto Latvijas dabā atrodamus mikroorganismus. Gan jāatceras, ka arī augsnes mikroorganismi ir dzīvi un tiem tāpat kā mums ir nepieciešama barība, gaiss elpošanai, mitrums, miers un tumsa. Lai to nodrošinātu, nepieciešams dārza augsni mulčēt un nerakt jeb kā citādi mehāniski neapstrādāt. Audzējot stādus, šīs prasības nav izpildāmas, tādēļ vēlams pirktajai vai paša gādātajai stādu augsnei pievienot kādu no mikrobioloģiskajiem preperātiem.
Savukārt “Vitmīns” lieliski noder sēklu apstrādei pirms sēšanas. Pirms sēšanas pamērcējot tās “Vitmīna“ šķīdumā mēs sakām - nāc, tev šajā vietā būs ļoti daudz draugu un labi apstākļi augšanai. Praksē pārliecinājos, ka uzdīgst arī tās sēklas, kuras pirms tam to negribēja darīt. Spilgts piemērs bija bietes, kuru sēklas biju ievākusi mazliet par ātru un no pirmā sējuma uzdīga tikai dažas, bet pēc apstrādes ar “Vitmīnu” otrais sējums sadīga viss. Sēklu mērcēšanai pirms sējas esmu izmantojusi arī alvejas sulu, bet pagaidām šķiet, ka rezultāts nebija tik labs. Lai iegūtu sulu, alvejas lapu sasaldē, tad atkausē un izspiež šķidrumu.
Apsmidzināšana ar “Trihodermīnu” pagājušo rudeni paglāba manus āra tomātus, kuri auga zem nojumes, no puves. Smidzināju divas reizes – augusta vidū un beigās. Novācu tos tikai oktobra sākumā un pēdējos apēdu janvāra sākumā. Arī siltumnīcā augošie tomāti tika pie savas tiesas, bet daži tirgū pirktie stādi tomēr saslima ar pelēko puvi, toties pašas audzētajiem šī liga gāja secen, lai gan auga blakus. Pagaidām neņemos noteikti apgalvot, ka tās ir tikai manis audzēto tomātu “laimīgās bērnības” sekas, tomēr zināmas aizdomas ir radušās.